6 Rīgas stand-up komiķi par mīlestību, panākumiem un latviešu humora smalkumiem

19. Septembris

Kustība “Stand Up Riga” mūsu pilsētā tika izveidota tikai pirms pusotra gada, bet tai jau ir izdevies iekarot auditorijas sirdis. Katru piektdienu komiķi un amatieri sapulcējas kādā no vietējiem bāriem: portāls Riga.lv tikās ar Rīgas stand-up māksliniekiem un uzzināja ideālā joka recepti.


Kalvis Troska

Foto: Riga.lv

Esmu komiķis, man ir 27 gadi. Nodarbojos ar stand-up gandrīz četrus gadus, atklāju to youtube un pat nedomāju, ka reiz ar to sākšu nodarboties. Kad pārcēlos uz Rīgu mācību dēļ, sāku aizdomāties par to, ka vispār varētu arī pamēģināt. Es uzskatīju, ka Latvijā nekas tamlīdzīgs nenotiek un jau domāju par došanos uz Angliju – tuvāko lielo tirgu. Bet pēc tam uzzināju, ka arī te viss notiek, nolēmu palikt un pamēģināt. Sāku doties uz brīvā mikrofona vakariem un tā arī neesmu apstājies.

Ar stand-up ir iespējams nopelnīt, arī es ar to pelnu. Tiesa, nezinu, vai ar to varētu izdzīvot, bet iegūt papildus ienākumus – viegli.

Latvijā ir cilvēki, kuri ar stand-up nopelna sev iztiku, bet tad tajā ir jāiegulda ļoti lielas pūles, jāuzstājas visā Latvijā, ne tikai Rīgā. Ja šai lietai pieiet stratēģiski, izplāno braucienus pa pilsētām, uzstājas kooperatīvos un privātajos svētkos, tad var atļauties nodarboties tikai ar stand-up. Protams, diez vai par šo naudu izdosies nopirkt sev māju ar baseinu, bet tik un tā.

Ja salīdzina latviešu stand-up stilu ar amerikāņu, protams, atšķirība ir valodā. Angļu valodā ir vārdu spēles, tāpēc sarakstīt stand-up ir vienkāršāk, jo vārdi un to kārtība nav tik svarīgi. Citiem vārdiem sakot, es “spēlējos” ar vārdiem arī latviski un auditorija uz to reaģē pozitīvi – ja rezultātā ir dzirdami smiekli, tas nozīmē, ka cilvēki saprot, ka esmu kaut ko pateicis nepareizi, jo tajā slēpjas joks.

Uzstāšanās reizēm gatavojos maz, minūtes piecas pirms sākuma. Protams, ja es gatavotos ilgāk, tad sanāktu labāk un smieklīgāk, bet es neesmu tāds cilvēks. Agrāk centos iegaumēt katru vārdu, katru pauzi un roku kustību, tagad cenšos vienkārši justies brīvi uz skatuves. Pārskrienu ar acīm pāri tekstam pirms paša sākuma un cenšos nedomāt par to, ko darīt tālāk.


Saša Guzenko

Foto: Riga.lv

Es sāku nodarboties ar stand-up savas vēlmes un egoisma dēļ, lai mani mīlētu. Kad tu stāvi uz skatuves, tu it kā kliedz: aplaudējiet man, smejieties, lūdzu, sniedziet man mīlestību. Cilvēki, kuri kļūst par aktieriem, dziedātājiem un komiķiem ir patmīlīgi narcisi, kuriem trūkst mīlestības un tagad viņi to saņem šādā pārbaudītā veidā.

Kā stand-up atšķiras no citiem humora žanriem? Neviens tev neraksta jokus, lai tu vienkārši izietu un tos nolasītu. Nē, tas esi tu: tas, ko tu esi pārdzīvojis, tavas sāpes. Turklāt vienkārši iziet un izstāstīt savus memuārus nav stand-up. Stand-up, pirmkārt, ir jābūt smieklīgam un tikai pēc tam jāparāda autora pozīcija.

Joks ir psihoterapija, kas nepieciešama, lai atbrīvotos no saviem iekšējiem dēmoniem, tie kā vampīri ir jāiznes gaismā.

Es, piemēram, no skatuves kliedzu par to, ka slikti izskatos, ka esmu resns, neglīts. Cilvēki smejas un tajā brīdī es pats sev esmu psihoterapeits, un neviens man nevar pienākt klāt un pateikt: “Ha, tu esi resns!”. Es jau to esmu izdarījis, par to jau esmu pasmējies.

Protams, pie joka ir jāpiestrādā.

Tu dzīvē kaut ko pamani un tas pārvēršas par joku – ir formulas, ir grāmatas, kuras lielākā daļa no mums ir lasījuši un labi pazīst. Bet pie brīvā mikrofona joks tiek pārbaudīts – ja tas nav smieklīgs pat trīs reizes pēc kārtas, tas neko nenozīmē. Var pamainīt dažus vārdus, kaut kur pievienot pauzi un tas kļūst smieklīgs.

Aizliegtu tēmu jokiem noteikti nav, viss ir atkarīgs no tā, kā tie tiek pasniegti. Jo joki atbrīvo no bailēm, bet smiekli ir aizsargmehānisms, nekas vairāk.


Antons Gerasimovs

Foto: Riga.lv

Esmu stand-up komiķis trīs mēnešus, bet sāku kā organizators – esmu kustības “Riga Stand Up” vadītājs. Pirms pusotra gada es nolēmu: kāpēc gan kaut ko tādu neizveidot Latvijā? Vēlme, spiediens un pūles ir atmaksājušies.

Kad mēs sākām, mēs bijām seši cilvēki, atvilkām uz šejieni savus draugus un paziņas. Tagad mūsu jau ir ap 20, vēl draudzējamies ar puišiem no “Comedy Latvia”, viņi veicina humoru latviešu valodā. Mums ir komiķi, kuri uzstājas angļu valodā, piemēram, Lidija no Nigērijas. Mēs esam par daudznacionālismu un multikulturālismu.

Protams, komiķu panākumi veidojas pateicoties skatītājiem – jo viņi biežāk smejas, jo labāks komiķa noskaņojums. Stand-up nav tāda beigu posma, bet komiķa panākumus agrāk vai vēlāk noteiks viņa universālais humors, kas “ietilps” jebkur.

Protams, pilsētām ir dažāda specifika, ir tāda lieta kā “inside joke”, kas ir iekšēja tēma, kas attiecas tikai uz noteiktu ietu. Ir labi to ņemt vērā, bet galvenais ir būt universālam.

Rīgas humora specifiku mēs vēl līdz galam neesam atklājuši. Katru piektdienu sapulcējamies un katru reizi uz jokiem reaģē dažādi.


Aleksandrs

Foto: Riga.lv

Ar stand-up es sāku nodarboties pirms pusotra gada, kad kopā ar Antonu Gerasimovu uzsākām kustību “Riga Stand Up”. Līdz tam spēlēju KVN, bet kādā brīdī radās sajūta, ka tas ir vairāk piemērots studentu dzīvei, vēlējos attīstīties, kaut ko lielāku.

Stand-up man patīk ar to, ka ir daudz vairāk individualitātes, tu dari visu caur sevi. Te tu neesi atkarīgs no citiem cilvēkiem, kā tas ir KVN, kur komandā kaut ko pa īstam dara tikai daži cilvēki.

Šādai individualitātei ir arī mīnusi, ir mazāk piezīmju no malas, nav komandas, kura izteiks viedokli, palīdzēs. Reizēm pat līdz galam nesaproti, vai kaut kas ir smieklīgs vai nē, līdz tu to neizmēģini publikas priekšā.

Es cenšos nejokot par tēmām, kuras man nav tuvas, kuras es nesaprotu. Šādi joki sanāk mākslīgi un tev neviens netic, bet stand-up ir svarīgi, lai skatītājs tev ticētu. Tāpēc es vienkārši ņemu sevi interesējošas tēmas no tā, ko redzu sev visapkārt.

Protams, stand-up parādās modes tendences, visbiežāk tās ienāk no rietumiem – ir stilīgi jokot par to, ka tev ir sarežģītas attiecības ar meiteni un par to sāk jokot visi, par tie, kuriem nekādu problēmu nav, sāk tās izdomāt. Tas nav ļoti labi, interesantāk ir tad, kad cilvēks stāsta tieši no savas pieredzes.

Joka recepte – runāt par to, ko zina skatītājs, un vēl – jebkurā jokā ir jābūt negaidītam pavērsienam, kad visiem zināma situācija pēkšņi ievirzās pavisam citā gultnē.


Lidija

Foto: Riga.lv

Man ļoti patīk humors un kad uzzināju, ka Rīgā ir iespēja nodarboties ar stand-up, nolēmu pievienoties puišiem. Viņi man ir daudz iemācījuši, mēs labi pavadām laiku kopā.

Nezinu, kāpēc stand-up tagad ir tik maz sieviešu. Domāju, ka tas nebūtu tāpēc, ka viņas nevēlētos izmēģināt savus spēkus.

Domāju, ka Latvijā kopumā stand-up ir kaut kas jauns, tāpēc arī Rīgas stand-up ir sava specifika. Šeit ir svarīgi būt uzmanīgam, lai neaizskartu skatītāju jūtas, jācenšas, lai skatītāji neuztvertu jokus personīgi. Jā, pēc idejas stand-up kā reiz ir jāaizskar cilvēki, bet šinī gadījumā, tā kā stand-up ir kaut kas jauns, mēs cenšamies ievērot robežas. Cilvēkiem ir jāpagūst pielāgoties šāda veida humoram.

Man patīk novērojošais un intelektuālais humors, tāpēc jokoju par to, ko mēs visi redzam, bet ne vienmēr pamanām.

Populārākie joki Rīgā ir joki par attiecībām. Un tas ir labi – tie ir saprotami ikvienam.

Savus jokus rakstu, bet reizēm nākas improvizēt uz skatuves. Sākotnēji man bija grūti, jo nebija skaidrs, vai auditorija mani saprot. Reizēm nācās vienkāršot savu angļu valodu, centos izmantot vienkāršu gramatiku un runāt lēnāk.

Ceru, ka reiz varēšu jokot arī citās valodās, latviski, krieviski. Bet pagaidām tas nav iespējams: mums ir “izaicinājumi”, kad no skatuves ātri un smieklīgi ir jāatbild uz jautājumiem no zāles, es to nevarētu izdarīt citā valodā.

Lai kļūtu par labu stand-up komiķi, ir svarīgi spēt improvizēt, spēlēt līdzi. Uz skatuves var notikt jebkas, jāprot ātri iziet no situācijas.

Ja vēlies izmēģināt savus spēkus uz skatuves, vienkārši dari to! Tu nezini, cik tu esi labs un kā uzņems tavus jokus. Daudzi baidās no tā, ka auditorijai viņi nepatiks, bet cilvēki nedodas uz humora šoviem, lai neieredzētu komiķus. Visi vienkārši vēlas labi pavadīt laiku.


Maksims Trivaškevičs

Foto: Riga.lv

Nodarbojos ar stand-up tāpēc, ka tas ir jautri: gan man, gan skatītājiem.

Jokoju par parastām tēmām, galvenokārt jaunajai auditorijai. Patīk melnais humors, bet izmantoju to uzmanīgi, ne visi to saprot. Rīgā jaunieši labi orientējas stand-up vidē, bet, ja publika ir politkorekta, tad ar to jābūt mierīgākam.

Es aktīvi braucu uzstāties visā Latvijā, nesen biju Ventspilī, rīt braukšu uz Kuldīgu. Tur ir “jāizjūt” publika, jo īpaši tad, ja brauc pirmo reizi – tam aiziet aptuveni 15 minūtes. Sāc pieklājīgi, ja saproti, ko drīkst atļauties, tātad – drīkst. Bet Rīgā aizliegtu tēmu noteikti nav, neesmu saskāries.

На сцене все время нужно быть на цыпочках, даже если со стороны выглядишь расслабленным. Но и наслаждаться процессом тоже важно!

Uz skatuves visu laiku ir jābūt modram, pat tad, ja no malas izskaties atslābis. Bet izbaudīt procesu arī ir svarīgi!

Reiz pēc uzstāšanās mūs vēlējās nošaut. Pienāca vīrietis ar pistoli, jautāja, kuru nogalināt. Mēs viņu pasūtījām tālāk, ar to stāsts arī beidzās. Mūsu darbs ir nedaudz bīstams.

Jokoju galvenokārt latviski, bet reizēm gadās arī krieviski. Vārdu spēles latviešu valodā ir citādas, bet tās ir. Latviski jokot ir pat vieglāk, krievu humoristi jau ir apspēlējuši katru frāzi, latviešu valodā tas vēl nav izdarīts.

Reti kurš Latvijā zina, kas ir stand-up, jo īpaši latviešu stand-up. Tāpēc ir svarīgi ar to nodarboties, lai palēnām to virzītu uz priekšu.