30-to gadu Rīga: kā apmeklētājus pievilināja šaha kafejnīcas?

16. Februāris

Daudzās Eiropas galvaspilsētās kādreiz bija populāras tā dēvētās šaha kafejnīcas. Tāda bija arī pirmskara Rīgā, kur to pazina kā „Reinera kafejnīcu”. Dažkārt tiek kļūdaini norādīts, ka šī kafejnīca atradās Grēcinieku ielā 4 – namā, kur mūsdienās ierīkots īru krodziņš. Lai gan Reineram tik tiešām piederēja iestādījums arī Grēcinieku ielā, tomēr šahs tika spēlēts viņa Vaļņu ielas kafejnīcā.


Nozīmīgais miltu maiss

Georgs Reiners Rīgā ieradās 1861. gadā no Vācijas. Savu saimniecisko darbošanos viņš esot sācis ar vienu miltu maisu, turklāt to pašu iegādājies uz parāda. Jau pēc dažiem gadiem viņš atvēra savu pirmo krodziņu Grēcinieku ielā 3, bet vēl pāris gadus vēlāk iekārtojās pretējā namā – Grēcinieku ielā 4. Arī mūsdienās šajā vietā atrodas restorāns.

Kafejnīcas interjers
Foto: no autora kolekcijas

Galdiņš dzejniekam un filozofam

Tālaika pilsētniekiem atmiņā iespiedies kafejnīcas greznais interjers. Īpaši skaisti bijuši rokoko stilā veidotie griesti. Zālē vienmēr valdījusi puskrēsla, pie sienām blāvi mirgojuši zeltaini gaismekļi. Šāda gaisotne radīja īpašu intimitāti, kas it sevišķi piesaistīja publiku no radošajm aprindām. Pirms kara savs galdiņš kafejnīcā bijis gan dzejniekam Kārlim Skalbem, gan filosofam Pēterim Zālītem. Ilggadējais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors Gunārs Armans atminas, ka jau pēc kara, kad krodziņa vietā iemitinājās restorāns „Amūra”, viņa tēvs sena ieraduma vadīts mēdzis bilst: „Tiksimies Reinera kafejnīcā”.

Vaļņu iela cara laikā
Foto: no autora kolekcijas

Šaha Meka

Tālaika vācu inteliģence vairāk bija iecienījusi citu Reinera kafejnīcu, kas atradās Vaļņu ielā 9. To atklāja 1912. gadā, neilgi pirms paša saimnieka nāves. Prestižajā vietā viņš bija uzcēlis savu namīpašumu. Pirmajā stāvā atradās kafejnīca, bet virs tās – koncertzāle, biljarda zāle un istaba, kurā nodoties šaha spēlei. Aleksandrs Bāris, kurš pirms kara strādāja par viesmīli „Romas pagrabā”, savos memuāros rakstīja: „No rīta līdz vakaram Reinera kafejnīcā sēdēja šahisti un viņu līdzjutēji. Pirmie lauzīja galvu, domājot par gambītiem un šahu un matu, otrie ar aizturētu elpu viņus vēroja. Alkohols nebija modē, toties lielos daudzumos tika dzerta kafija, zelteris un sulas. Cilvēks, kuram šahs bija svešs, tur ilgi neuzkavējās – no nomācošā klusuma kļuva neomulīgi.”

Flora labākā partija

Salo Flors
Foto: no autora kolekcijas

Slaveno kafejnīcas apmeklētāju vidū bija arī šaha lielmeistars, pasaules čempiona titula pretendents Salo Flors. 1937. gadā Ķemeros norisinājās starptautisks šaha turnīrs, kurā Flors pārstāvēja Čehoslovākiju. Viņš bieži apciemoja Rīgu, iegriezdamies arī Reinera kafejnīcā. Tur viņš iepazinās ar kādu Rīgas šahistu, ar kuru esot nospēlējis labāko partiju visā savā karjerā. Savās atmiņās viņš raksta: „Rīgā pirms kara bija šaha kafejnīca. Tā saucās „Reinera”. Šajā kafejnīcā varēja sastapt tādus šaha meistarus kā F. Apšenieks, bet visbiežāk – M. Feiginu. Viņš bija ļoti sīks, trausls vīriņš, pieticīgs un mazrunīgs. Ātri varēja pamanīt, ka nedz viņa dzīve, nedz arī veselība nebija tā labākā… Ar Feiginu man bija tā izdevība spēlēt 1937. gadā Ķemeros. Esmu savā dzīvē neskaitāmas reizes nospēlējis neizšķirti. Taču runā, ka kādreiz es esot neslikti spēlējis šahu un dažkārt noturējis vērtīgas partijas. Ja tā ir taisnība, tad par vienu no savām labākajām partijām es uzskatu partiju ar Feiginu…”

Vieta, kur Kroders pavadīja nobastotās stundas

Latviešu pirmās pilnmetrāžas skaņu spēlfilmas „Zvejnieka dēls” režisors Vilis Lapenieks ir dalījies atmiņās, ka pie Reinera bijusi lieliska kafija un viņš tur nereti iegriezies kopā ar operdziedātāju Marisu Vētru. Savukārt kinorežisoram Oļģertam Kroderam no pirmskara laikiem saglabājušās atmiņas par mednieku desiņām ar kāpostiem, ko varēja pasūtīt Vaļņu ielā 9. Kroders tolaik gatavojies absolvēt netālu esošo ģimnāziju un kopā ar draugiem nereti izvairījies no mācībām. Nobastotās stundas viņi pavadījuši Reinera kafejnīcā.

Foto: no autora kolekcijas

„Atlikumu nevajag”

20. gadsimta 70. gados vecajā adresē šahu vairs nespēlēja. Taču tur joprojām atradās populāra pulcēšanās vieta ar nosaukumu „Teātra kafejnīca”, kas darbojās Mākslas dabinieku nama paspārnē. Savos studiju gados tur biežs viesis bija arī žurnālists Ļevs Vaismans. Perestroikas laikā viņš tur klausījās dzejas lasījumus Jaunatnes teātra lieliskā aktiera Arkādija Astrova izpildījumā. „Mums ļoti patika pasēdēt šajā kafejnīcā,” raksta Veismans. „Teātra kafejnīca mūs pievilka divu iemeslu dēļ – tur nebija šveicara, tādēļ apmeklējums kļuva lētāks, un pietika ar desmitnieku, lai tur pavadītu vakaru ar meiteni. Aprēķins ir precīzs – divi siera salātiņi, divi gaļas, četri siltie, četras reizes pa simt gramiem rīslinga, divas kafijas un divas tējas. Kopā 9 rubļi un „atlikumu nevajag”. Tas ir no svara, ja stipendijā iznāk 32 rubļi…”

…Kopš 2001. gada šajā vietā darbojas restorāns. Otrajā stāvā joprojām ir saglabājies brīnišķīgais interjers, ko pagājušā gadsimta 30. gados veidojis arhitekts Krišjānis Grante. Tas ir unikāls mantojums starp pilsētas iedzertuvēm, jo vairums no tām ir ieguvušas jaunu izskatu. Tādēļ arī spēlfilmā par Latvijas basketbola izlasi, kas 1935. gadā ieguva Eiropas čempionu titulu, sportisti tiek godināti tieši šajā krāšņajā vietā.

Iļja Dimenšteins