2018. gada motosezonas atklāšana: 12 baikeri stāsta par svarīgāko

30. Aprīlis

Pagājušajā sestdienā Riga.lv devās uz motosezonas atklāšanu kopā ar tūkstošiem Rīgas baikeru. Čoperi un riska homeostāze - mēs parunājām ar spilgtiem motokultūras pārstāvjiem un iemācījāmies vairākus baikeru izteicienus, kā arī palūdzām pastāstīt par to, kā saglabāt galvu uz pleciem un dot ieteikumus baikeriem – iesācējiem.


Kaspars un Evija

Foto: Riga.lv

2004. gadā es pēkšņi nolēmu – kāpēc gan nepabraukt ar motociklu? Tā viss arī sākās, mēs iestājāmies klubā un tā braucam jau 15 gadus. Sākumā jāiztur pārbaudes laiks, taču pēc tam tas dod iespēju iekļūt motociklistu kopienā, kļūt par tās daļu. Evijai vairāk patīk tieši brīvības sajūta, kuru dod motocikls. Bet šajā lietā ir ļoti svarīgi draudzēties ar galvu!

Valdis un Eva

Foto: Riga.lv

Valdis: Viss sākās jau no bērnības, uzkāpu uz mopēda un braucu – no kādu 10 gadu vecuma. Ir svarīgi braukt ar skaidru galvu, būt uzmanīgam: ja nevari braukt, tad labāk to nedari. Jāsāk ar mazumiņu un uz priekšu jāvirzās palēnām – nedrīkst uzreiz censties izdarīt vairāk, kā esi spējīgs.

Eva: Galvenais ir pamēģināt, un tad būs skaidrs, vai tā lieta ir tava vai nē. Kad esi uz motocikla, esi uzmanīgs un domā par braukšanu, nevis par visu pārējo.

Ilmārs

Foto: Riga.lv

Foto: Riga.lv

Patiesībā par motociklu es sapņoju jau sen. Bet nekādi nevarēju uzsākt: bija mācības, ģimene, bet laiks gāja uz priekšu – es sāku celt māju, pēc tam bija jāizskolo meitas, pēc tam viņas bija jāizprecina. Un, kad visas lietas bija padarītas, bija pienācis laiks sapņa īstenošanai: 50 gadu vecumā nopirku savu pirmo motociklu Japan, pēc tam vēl vienu – šis man ir jau septītais.

Tiem, kuri vēlas sākt braukt ar motociklu, būtu labi, lai jums būtu draugi, kas ar to nodarbojas. Jāsāk labāk ar skūteri un sākumā noteikti iegūstiet tiesības – pēc tam jau var pāriet uz kaut ko lielāku. Kad varēsiet, dodieties kursos, kur jums visu iemācīs. Man bija šādas tādas prasmes, pirms motocikliem pievērsos nopietni: tēvam bija motocikls, kuram, tiesa, viņš mani nelaida klāt – pārdeva to ar vārdiem “Tev to neredzēt”.

Pēteris

Foto: Riga.lv

Mans motocikls ir Lucas Kawasaki 1700, 2010. gada izlaidums, kas man atvests no Amerikas – pats es ar to braucu jau trešo gadu, tas ir ļoti labs. Pirmais motocikls man bija padomju, to sauca “IŽ Planeta”. Braucu no 9 gadu vecuma: es uzaugu laukos, tajā laikā zēniem bija mopēdi, pēc tam parādījās arī motocikli, jau nolietoti.

Galvenais ir sākumā pamēģināt ar kaut ko mazāku, lai saprastu, kas patīk, kas nepatīk. Man reiz bija arī sporta motocikls, bet sapratu, ka tas nav man: čoperis ir viens, bet šosejas motocikls – kas cits. Katrs izvēlas savu, protams, jauniešiem vairāk patīk ātrāki un jaudīgāki, bet, kad kļūsti vecāks, mainās domas un ieradumi.

Drošība vienmēr ir svarīga un nekad nedrīkst būt pašpārliecināts un paļauties tikai uz sevi – ir svarīgi rēķināties arī ar citiem. Nevar teikt, ka šoferiem pašiem jāskatās divreiz, es pats esmu autovadītājs – vispirms jābūt uzmanīgam tev pašam. Un nedrīkst būt neapdomīgs – tas pie laba nenovedīs.

Vilis

Foto: Riga.lv

Viss sākās vēl tad, kad uz planētas dzīvoja dinozauri. Staigāt un braukt ar motociklu es iemācījos reizē. Kuram zēnam gan nepatīk braukt ar motociklu?

Rihards

Foto: Riga.lv

Braukt ar motociklu es sāku jau 1997. gadā, ja ne pat agrāk – pirmais motocikls bija “Minsk”, kas piederēja mana drauga tēvam, braucu ar to pa kluso. Pēc tam man bija savs, sporta IŽ motocikls – tā nu viss ir izvērties, ka vēl aizvien no motocikla neesmu nokāpis. Vecākiem nebija nekādu pretenziju, mani atbalstīja – tēvs reiz pats ar to visu aizrāvās.

Ir svarīgi ieklausīties savās sajūtās: “riska homeostāze” ir apstākļu kopums, kurā tu jūties droši. Lai saprastu, vai jums tas ir vajadzīgs, ir jāpamēģina: dodieties testa braucienā ar kādu, kurš ir pieredzējis.

Norberts

Foto: Riga.lv

Man motocikli galvenokārt ir hobijs. Sāku ar motorolleri, pirms aptuveni piecpadsmit gadiem. Sākumā bija “Rīga 12”, tāds mazs mopēds, pēc tam tomēr izlēmu: nokārtoju tiesības un iegādājos savu pirmo motorolleri. Šī Honda man ir jau 8 gadus, ļoti labs un piemērots pensionāram. Esmu braukājis pa Latviju: gan uz Ventspili, gan Valmieru, gan Daugavpili, gan Liepāju – gribētos aizbraukt arī pāri robežai, ja veselība atļaus.

Drošības jautājums ir ļoti svarīgs un ļoti aktuāls. Nevajag aizrauties: ja agrāk motorolleri un mopēdi neļāva attīstīt lielu ātrumu, tad mūsdienu motocikli ir ļoti jaudīgi, jaunieši ar to ļoti aizraujas, jo īpaši, sacenšoties kompānijā, kurš ir foršāks. Diemžēl, pusē gadījumu tas labi nebeidzas. Vienmēr jāsaglabā skaidrs prāts un jāsaprot, ka divi riteņi tomēr nav četri, un pat ar tiem četriem var nebeigties labi. Tāpēc, ja kāds jaunietis vēlas izklaidēties ar ātrumu, trikiem un visu pārējo, dodieties uz sporta klubiem, nodarbojieties ar treku – tur iemācīs, kā visu darīt pareizi.

Artūrs un Līva

Foto: Riga.lv

Pirms 10 gadiem es nopirku motociklu, mašīna vienkārši apnika – no punkta A uz punktu B, un tas arī viss. Latvijā sezona nav gara, kaut gan principā, ja labi apģērbjas, var braukt arī decembrī. Ar motocikliem viss ir vienkārši – tev tas patīk un tu ar to nodarbojies. Mācīties vajag uz trases, ir tādas dienas, kad apmāca bez maksas. Taisni noraukt var ikviens!

Līva: Artūrs jau no bērnības sapņoja par motociklu, pie sienas karināja plakātus ar tiem!

Aivars

Foto: Riga.lv

Viss sākās jau no bērnības, aptuveni 13 gadu vecumā, kad mēs nopirkām visādas Deltas un Stellas, pēc tam jau Jawa, IŽ, Voshod – tā viss izauga un, protams, sākām arī pāriet uz citiem transporta veidiem. Tad arī iestājies dažādos klubos, kuri rīko pasākumus, piemēram, Biķerniekos.

Man ir bijušas dažādas situācijas, esmu kritis, diezgan lielā ātrumā esmu arī lidojis pāri stūrei… Paldies, Dievam, piezemējos labi. Protams, ekipējums ir ne mazāk svarīgs – ja braucat šortos un iešļūcenēs, līdz vecumdienām nenobrauksiet. Iespējams, ka nobrauksiet, bet jau uz citiem riteņiem.