18 gadus vecais hokejists Gustavs Bergs: Latvijas hokejam ir laba nākotne

10. Maijs

Kamēr visa pasaule jūt līdzi pasaules čempionātam hokejā, kas norisinās Kopenhāgenā, ikviens Latvijas iedzīvotājs jau kopš bērnības zina, kur atrodas galvenā hokeja lielvalsts. Bet kāds cits, piemēram, atbalsta valsts hokeja titulu: treniņi 6 reizes nedēļā, komandas kapteinis jaunatnes komandā 14 gadu vecumā un skola, kuru neviens vēl nav atcēlis. Portāls Riga.lv aprunājās ar astoņpadsmitgadīgo hokejistu Gustavu Bergu par viņa ikdienu uz ledus.


Mans tēvs bija vārtsargs pirmajā līgā, esmu uzaudzis hokeja vidē. Uz ledus tētis mani uzveda jau bērnudārza vecumā, bet, tikko kā tur devos, katru reizi saslimu ar angīnu. No pirmās līdz ceturtajai klasei nodarbojos ar futbolu un basketbolu vienlaicīgi, vēlāk – ar peldēšanu un sporta dejām, bet reiz mani vecāki nolēma, ka slodze ir pārāk liela un man bija jāizvēlas tikai viens sporta veids. Tā kā tēvs arī bija hokejists, es samērā ātri izvēlējos par labu hokejam. Vecāki pilnībā atbalstīja manu izvēli un atbalsta mani vēl aizvien.

Bērnībā trenējos 4-5 reizes nedēļā, brīvdienās bija spēles. Tagad sezonā treniņi ir katru dienu un vīdēji divas reizes mēnesī izbraukumi uz Krieviju. Ierodamies Krievijā, tur norit treniņš, spēle, nākamā spēle, vēl viens treniņš, atkal spēle, pēc tam dodamies atpakaļ uz Rīgu. Ierašanās diena ir brīva, bet nākamajā rītā jau ir jauns treniņš – šogad sezona bija ļoti blīvi saplānota.

Protams, ka hokejs ir mana galvenā kaislība, citādi es ar to nenodarbotos. Mani motivē vēlme pierādīt sevi, lai varētu kļūt vēl labāks.

Mana ikdiena ir treniņi. Es mācos Rīgas Tirdzniecības profesionālajā vidusskolā un pirmajā semestrī tur biju tikai piecas reizes, jo mēs ļoti daudz trenējāmies un bieži bija izbraukuma spēles. Plkst. 10.15 ir jābūt treniņos Piņķos un tur esmu līdz aptuveni diviem: ar visu iesildīšanos, sauso treniņu, treniņu uz ledus un pusdienām. Tāpēc skolā es varu būt tikai ap trijiem un neko īpaši nevar pagūt. Es pildu visus mājasdarbus un man ir noteikts stundu skaits, kas man noteikti jāapmeklē.

Komandā mums ir labs kolektīvs. Mēs visi esam draudzīgi, gan latvieši, gan krievi – nekad nav bijušas problēmas, kas saistītas ar valodu un tautību – mēs esam viena ģimene. Protams, katram cilvēkam pirmkārt ir savi mērķi, ko viņš vēlās sevī uzlabot un no šiem mērķiem sastāv komandas izaugsme. Šādi katrs pilnveidojas pa savam, un tādējādi pilnveidojas visa komanda.

Mani personīgie mērķi – pagaidām man ir svarīgi pabeigt 12. klasi, tas ir pats galvenais, un nokārtot visus eksāmenus. Pašlaik man ir atlicis viens profesionālās skolas kurss, bet par to, kur mācīties tālāk, es lemšu atkarībā no tā, kur atradīšos. Ja Latvijā, tad studēšu biznesa menedžmentu, ja ārzemēs, vēl paskatīšos, ko tur piedāvā. protams, mana nākotne būs saistīta ar hokeju, un es centīšos doties tik tālu, cik vien iespējams.

Bez hokeja man ir arī citas intereses – man patīk autosports: rallijs vai F1. Tēvs no bērnības mani ir pieradinājis Eurosport skatīties snūkeru, manuprāt, tas ir interesanti!

Brīvajā laikā es spēlēju galda tenisu vai biljardu.

Esmu jau paguvis būt SK Rīga jeb Specklases komandas kapteinis. Šāda komanda tiek veidota uz trīs gadiem un tā sastāv no jauniešiem, kuri bijuši labākie kādā no noteiktajiem gadiem. Pirmajā sezonā mani izvēlējās pēc komandas balsojuma starp trim kandidātiem.

Strīdā par to, kurš sporta veids Latvijā ir galvenais – hokejs vai basketbols – atbilde ir viena – protams, ka hokejs! Protams, mums ir Porziņģis, tāpēc ap basketbolu ir sākusies lielāka ažiotāža, bet nē, galvenais sporta veids Latvijā tomēr ir hokejs – par to raksta jebkurā faktu apkopojumā par Latviju, ar šo ideju arī esmu uzaudzis, tāds ir mans viedoklis.

Protams, ka Krievijā fanu ir vairāk – bet arī Latvijā ir ļoti labi fani. Par spīti visam, cilvēki nāk skatīties Dinamo spēles un atbalsta no visas sirds – mūsu fanu sektoram mums ir jāsaka liels paldies par to, ka viņi mums ir un atbalsta mūs katrā spēlē.

Domāju, ka Latvijas hokejam ir laba nākotne, jo īpaši tagad, kad esam piesaistījuši ļoti augstas klases treneri no Kanādas – Bobu Hārtliju. Ja mēs viņu noturēsim un pareizi izmantosim viņa potenciālu, un visu viņa piedāvāto arsenālu, Latviešu hokejs piedzīvos lielu lēcienu. Jau tagad var redzēt, piemēram, treneriem veidojas kopīga shēma – bet ar to ir par maz, ir jāapvienojas arvien vairāk, regulāri rīkot treneru sapulces.

Ko es varu ieteikt latviešu hokejistam – iesācējam? Pirmkārt, nevajag no bērnības iedomāties, ka kļūsi par liela mēroga zvaigzni: to, par ko tu kļūsi, tu saproti tikai aptuveni 16-18 gadu vecumā. Tāpat es mazo sportistu vecākiem ieteiktu neietekmēt bērnus un nespiest viņus iet uz treniņiem – ja bērns pats vēlēsies, viņš uz tiem dosies, ja nē, nevajag savus sapņus uzspiest bērnam. Man bija tā – es nevēlējos palaist garām nevienu treniņu, kad biju slims, negāju uz skolu, bet treniņus nedrīkstēja izlaist.

Hokejā tu atslēdzies no visa – izej uz ledus un domā tikai par vienu. Tu esi eiforijā, visas dzīves problēmas – dzīve, ģimene, mācības – tas viss tiek atslēgts. Protams, spēle vai treniņš beidzas, un viss atgriežas, bet tas jau ir cits stāsts.