“Rīgas krāsainastis”: kā pensionārs audzē retas baložu šķirnes

16. Marts

Nelielā “mājiņa uz vistas kājas” paslēpusies kādā no Lienes ielas pagalmiem. Tieši šajā pagalmā vairāk nekā pirms pusgadsimta Vladimirs Kabakovs sācis audzēt baložus. Intervijā ar portālu riga.lv Vladimirs pastāstīja par šo putnu īpašībām, kāpēc tos labāk nelaist gaisā kāzās, un kāpēc baloži vairs nav populāri.


Kad man bija septiņi gadi, es redzēju, kā puika, kas nesen pārvācies uz mūsu pagalmu, kaut ko būvē. Domāju, ka tas ir štābiņš, jo toreiz puikas ar to ļoti aizrāvās. Bet noskaidrojās, ka viņš būvē baložu māju. Un man tā iepatikās šie putni, ka es arī ar to nolēmu nodarboties. Ak, kā mans tētis mani dzenāja – es tos turēju zem krāsns, pagalmā, bet pēc tam uztaisīju baložu māju. Savukārt 70-tajos gados uzbūvēju jau ļoti labu, lielu.

Foto: Riga.lv

Agrāk katrā pagalmā bija trīs baložu mājas. Bet tagad visā Latvijā ir atlikušas tikai kādas 15 – jo tas jaunatnei nav populāri. Viss divas reizes dienā ir jāiztīra, jāpērk graudi, ar to jānodarbojas nopietni. Un jau septiņus gadus es dzīvoju pēc šāda grafika.

Man tagad ir 16 baloži – vairāk man nav vietas. Man ir Latvijas šķirņu baloži -  Rīgas krāsainastes un Liepājas baltastes. Ir arī ārzemju šķirnes - elbings un Lietuvas vairogspārnis.  Vēl ir tādas pilsētas šķirnes kā Rīgas vairogspārnis, Rigas spoguļastes, Rīgas baltsvītru, bet man tādu nav.

Rīgas krāsainastis
Foto: Riga.lv

Baltos baložus kāzām es neaudzēju. Tie nolido pāris metrus un kļūst par medījumu ērgļiem un piekūniem, baložu mājā atgriežas tikai pasta baloži, bet Latvijā tādi ir tikai diviem cilvēkiem. Žēl tā putna – viņu pamet gaisā, nofotografējas, un viss – viņš kļūst par pārtiku plēsoņām. Tagad mēs tos vispār nelaižam ārā, jo ir daudz plēsēju, bet Latvijas šķirņu eksemplāru ir atlicis ļoti maz.

Foto: Riga.lv

Īpaša baloža man nav – es tos visus mīlu vienlīdzīgi. Katram putnam ir savs raksturs, tie ir ļoti interesanti! Ar maniem draugiem varam vienu spalvu apspriest 12 stundas (smejas).

Foto: Riga.lv

Divas reizes mana baložu māja ir bijusi izpostīta – baloži nozagti. Bet tagad tā vairs nenotiek, jo nozagto balodi nav, kur likt – mūsu ir tik maz, mēs viens otru pazīstam. Bet, kad baložu bija daudz, pastāvēja zādzības risks. Vasarā durtiņas vienmēr ir atvērtas, baloži ir redzami – te vienmēr sapulcējas mammas ar bērniem un vienkārši tie, kas zina, nāk paskatīties. Un arī kaimiņu kaķi nāk paskatīties (smejas). Šajā pagalmā es dzīvoju, kad parādījās jauns saimnieks, es ļoti priecājos, ka viņš nolēma atstāt baložu māju un palīdzēt man.

Agrāk bija lielas baložu izstādes. Rīgā pēdējā šāda izstāde noritēja 1985. gadā – vienkārši vairs nav, ko parādīt, jo baloži ir izzuduši.