“Redzi var atgūt arī 80 gadu vecumā”. Acu ārste, ķirurģe Māra Briede par dzīvi un darbu

20. Decembris, 2019

Daktere Māra ir apbrīnojams cilvēks. Var droši apgalvot, ka, pateicoties viņas darbam, katru gadu vairāk kā tūkstotis pacientu no jauna atklāj pasauli un redz to krāsaināk. Viņa palīdz pacientiem atgūt redzi. Par to, kā gadu desmitos ir mainījusies oftalmoloģija, kā alžīriešu acis atšķiras no latviešu acīm, kā sākt sportot, kad ir jau pāri 45, un vai ir iespējams simtprocentīgi atgriezt redzi 80 gadu vecumā, lasiet intervijā ar Rīgas 1. slimnīcas oftalmoloģi ķirurģi, Oftalmoloģijas nodaļas vadītāju Māru Briedi.


Sākt strādāt jau 14 gadu vecumā

Māra Rīgas 1. slimnīcā pirmoreiz nonāca 14 gadu vecumā. Viņa jau tolaik sapņoja kļūt par ārsti un vasaras brīvlaikā divas nedēļas strādāja par sanitāra palīdzi bērnu LOR nodaļā . “Es turēju klēpī mazos pacientus, kuriem operēja mandeles. Tā bija nepatīkama operācija, ko veica lokālā anestēzijā,” atceras Māra Briede. Paralēli meitene aktīvi nodarbojās ar volejbolu, bija Latvijas skolēnu izlases komandas kapteine. Sports aizņēma daudz laika, tāpēc bija liels pārdzīvojums, ka, pabeidzot skolu ar izcilību, viņu neuzņēma  Medicīnas institūtā. Bet Māra nepadevās un gadu vēlāk iestājās iecerētajā augstskolā.

Pēc pirmā kursa Māra Briede atkal nokļuva Rīgas 1. slimnīcā. Šoreiz praksē Neiroloģijas nodaļā par sanitāri, tajā pašā ēkā, kur šobrīd atrodas acu nodaļa. “Tā bija ļoti grūta prakse, jo man bija jākopj pacienti pēc insulta ar izgulējumiem – slimnieki bija jāgroza no vienas pozīcijas citā, jānomaina drēbes un jākopj, un jāuzrauga. Tolaik personālam nedeva gumijas cimdus, strutainie palagi bija jāmazgā ar plikām rokām! Bet, ja tu spēj iziet tam visam cauri, tas nozīmē, ka neesi kļūdījies profesijas izvēlē,” turpina daktere Māra.

Ja operēt, tad tikai acis

Medicīnas institūta trešajā kursā kā specializāciju topošā ārste izvēlējās oftalmoloģiju. Internatūra Paula Stradiņa klīniskajā slimnīcā, ar darba vietu pēc tam 12 poliklīnikā.

“Man ļoti patika Stradiņos, es ķēros pie jebkura darba. Reiz mani kā kaķēnu iemeta ūdenī – lūdza sašūt radzenes perforāciju. Kā šodien atceros, tas bija 1972. gada oktobris. Kamēr operēju, nodaļas vadītāja ik pa laikam pienāca pie manis, apskatīja manu darbu un teica: “Turpini, turpini.” Vēlāk uzzināju, ka pēc operācijas viņa iegājusi ārstu istabā ar vārdiem: “Nu, kolēģi, apsveicu, tagad mums ir vēl viens ķirurgs.”

Foto: No personīgā arhīva

Māra bija mērķtiecīga jauna ārste – ikvienā situācijā viņa centās palīdzēt pieredzējušajiem kolēģiem, uzņēmās dežūras. Pirmais dēls piedzima pēc internatūras. “Es biju dekrēta atvaļinājumā, kad man atkal piezvanīja no Stradiņa slimnīcas un piedāvāja aizvietot citu kolēģi. Man tolaik to tik vien vajadzēja! 1974. jūnijā sāku strādāt par ārsti - ordinatori 1.acu nodaļā,” stāsta ārste.

Misija izpildīta: alžīriešiem ir sava daktere Māra

Bet ikdienas rutīna nebija tas, uz ko tiecās jaunā ambiciozā ārste. 1985. gadā Māra Briede padomju miera un draudzības misijas sastāvā devās uz Alžīriju, kur divus gadus sniedza medicīnisko palīdzību vietējiem iedzīvotājiem Tiaretā (pilsētā, kas atrodas 300 km no Sahāras tuksneša). “Tolaik man jau bija divi dēli. Viņi palika pie vecmāmiņas. Kad mani izsauca uz Maskavu izvēlēties valsti, kurp doties, es pati izlēmu, ka gribu tikai uz Alžīriju. Ar kuratoru izlēmām, ka patstāvīgi mācīšos franču valodu, kuru runā vietējie iedzīvotāji. Par Alžīriju man ir tikai labas atmiņas – tur ļoti augsti tiek vērtēti zinoši ārsti. Joprojām atceros savu pirmo darba dienu ar Alžīrijas kolēģiem. Vietējais ārsts operēja kataraktu. Viņš veica operāciju, izmantojot krioekstrakciju – ar speciāla instrumenta piesaldējošu galu tika noņemta acs lēca (tolaik vēl nebija mākslīgo lēcu) un dažbrīd kopā ar lēcu tika izņemta arī daļa stiklveida ķermeņa.

Foto: No personīgā arhīva

Es operēju citādi. Un pamanīju to brīdi, kad medmāsas lielām acīm skatījās uz savu priekšnieku, un viņš, pārsteigts par manis veikto operāciju, parādīja augšup paceltu īkšķi. Pēc tam es biju viņu “daktere Māra” ar uzsvaru uz pēdējo zilbi,” ar siltumu balsī stāsta ārste.

Ak, šīs brūnās acis...

Pēc atgriešanās mājās Māra Briede tika ievēlēta par Paula Stradiņa slimnīcas 1.Oftalmoloģijas nodaļas vadītāju. Neizmantojot atvaļinājumu, sāka strādāt, jo dr.Lindgrēna devās atvaļinājumā ar solījumu atgriezties, bet vairs neatgriezās.

“Sākumā man bija ļoti grūti dzimtenē, savā nodaļā. Es nevarēju saprast, kāpēc es medmāsai saku vienu, otru reizi, bet nekas nenotiek. Es biju pieradusi, ka Alžīrijā es pasaku, – un uzreiz visi izpilda teikto. Man bija grūtāk operēt. Biju pieradusi pie skaistām brūnām acīm, ar izteiktu varavīksneni. Bet šeit bija pelēkas “lupatiņas”,” atmiņās kavējas Māra Briede.

Starp citu, alžīrieši dzīvo tuksnesī un ilgu laiku pavada saulē, tāpēc viņi biežāk slimo ar kataraktu. Savukārt reti slimo ar glaukomu un gandrīz nekad nav tīklenes distrofijas. Izrādās, ka tīklenes distrofijas attīstību ietekmē stress. Alžīriešiem ir mierīgs dzīvesveids, viņi nekur nesteidzas.

Misijas laikā radās draugi no Francijas un 1990. gada aprīlī un septembrī Māra Briede stažējās Parīzes 15x20 hospitālī tīklenes ķirurģijas nodaļā.

“Es ierados iespaidu pārpilna. Iedomājieties, ierīce saka priekšā, kas jādara operācijas laikā! Mūsdienās tas nav nekāds brīnums. Bet 90. gados medicīnas līmenis Latvijā un Francijā ļoti atšķīrās,” skaidro daktere Māra.

Foto: No personīgā arhīva

Un atkal Rīgas 1. slimnīca

Atgriešanās Rīgas 1.slimnīcā notika 2000. gadā, kad Māru Briedi uzaicināja strādāt par Oftalmoloģijas nodaļas vadītāju.

“Protams, gadu gaitā daudz kas ir mainījies,” atzīst ārste. Parādījušās jaunas iekārtas, klīnikas telpas izremontēja pirms septiņiem gadiem. Rīgas 1. slimnīca ir kļuvusi par ambulatoru ārstniecības iestādi ar dienas stacionāru, tomēr tā ir viena no slimnīcām Latvijā, kurā pēc kataraktas operācijas pacientiem ir iespēja uzturēties stacionārā līdz nākamajai dienai. “Es uzskatu, ka gados vecākiem cilvēkiem vajadzētu palikt slimnīcā, lai es otrā dienā pēc operācijas varētu viņus apskatīt. Man ir sāpīgi dzirdēt par citu klīniku pieredzi, kur jau divas stundas pēc operācijas gados veciem pacientiem tiek atļauts doties mājās. Un pēc tam viņi nāk uz šejieni, jo nezina, kur citur vērsties pēc palīdzības,” atzīst Māra Briede.

Kataraktas operācija ir acu ķirurga rutīna. Acs lēca sāk novecot no aptuveni 50 gadiem. Dažreiz tas tiek konstatēts arī jauniem cilvēkiem traumu vai medikamentu dēļ. Piemēram, ja tiek izmantoti steroīdi hormoni. Bet, tā kā mūsdienās dzīves ilgums palielinās, arvien biežāk uz operāciju ierodas arī pacienti, kam ir jau vairāk par 80 gadiem. Un pat 100 gadu vecumā!

Foto: No personīgā arhīva

Jo ilgāk mēs dzīvojam, jo ​​lielāks ir kataraktas risks

“Pēc kataraktas operācijas mēs varam pilnībā atjaunot redzi, ja nav citu acu slimību. Ir svarīgi izvēlēties pareizi aprēķinātu mākslīgo lēcu – katram cilvēkam tas tiek darīts individuāli. Tagad ir pieejamas toriskās un multifokālās lēcas, kad cilvēks redz gan tālumā, gan var lasīt bez brillēm. Ir pacienti, kuri kopš bērnības dzīvojuši ar mīnusiem. Pēc kataraktas operācijas viņi saka: “Dakterīt, es neesmu redzējis kopš ceturtās klases, bet nu man ir simtprocentīga redze!”,” turpina Māra Briede.

Starp citu, nepareizas vielmaiņas un uztura dēļ mūsu platuma grādos parādījušies vairāk pacientu ar tā saukto brūno kataraktu: kad acs lēca kļūst brūna,  mainās visas krāsas, baltais izskatās dzeltens. Šai kataraktai ir savas īpatnības: tā ir blīvāka, tāpēc operācijas laikā ultraskaņa ir jāizmanto ilgāk un redze neatgriežas uzreiz – pāris dienas pēc operācijas redze var būt miglaināka. Bet pacients vēlas redzēt tūlīt, tāpēc ir jārunā un pacietīgi jāizskaidro katram.

Daktere Briede stāsta, ka mūsdienu realitātē ir ļoti grūti nekļūt par viņas pacientu. Tagad daudzi strādā pie datoriem, gandrīz visi izmanto viedtālruņus. Jauniešiem, tā saukto gadžetu lietošana, ietekmē sausās acs sindroma un tuvredzības attīstību.

Pacients atkal redz pasauli, bet nejūtas laimīgs

Pēc Māras Briedes teiktā, pacienti pēdējā laikā ir kļuvuši bezjūtīgāki. “Nē, es negaidu nekādu īpašu pateicību! Bet, ja operācijas laikā jūs pūlaties no visas sirds un cilvēks, kurš praktiski pirms tam neko neredzēja, otrā dienā Sivceva tabulā var salasīt pat 7‒9 rindas un tajā pašā laikā bez jebkādām emocijām pieceļas no krēsla, tas sāp. Nesaprotu arī tos, kas atnāk un saka: “Dakter, es esmu jūsu klients.” Es saku: “Nē, jūs esat mans pacients. Turklāt mans unikālais pacients.” Šādi brīži ir nepatīkami,” skumīgi atzīst daktere.

Būt vienmēr formā

Ārsti mācās visu dzīvi. Kongresi, simpoziji, semināri. Katra sevi cienoša farmācijas kompānija uzskata par pagodinājumu rīkot mācību seminārus ārstiem. Arī Māra Briede joprojām turpina mācīties. “Katru gadu es cenšos nokļūt Amerikā uz kongresiem. Ir vienmēr jābūt labā formā!” viņa uzskata.

Gada laikā ārste veic vairāk nekā 1500 operāciju. Visbiežāk operē kataraktu, arī glaukomu.

Foto: No personīgā arhīva

Lai varētu veiksmīgi strādāt, ir nepieciešama arī atpūta. Mārai Briedei patīk atpūsties aktīvi. “Esmu sportiska kopš jaunības. Arī vīrs sporto. Ziemā mums patīk kalnu slēpošana. Vasarā nodarbojamies ar nūjošanu un golfu. Agrāk bija arī niršana un ūdens slēpes. Es visu sāku darīt vēlu. 48 gadu vecumā pirmoreiz braucu ar kalnu slēpēm, pēc tam izmēģināju ūdens slēpes un ieniru Sarkanajā jūrā. Jau četrus gadus spēlēju golfu. Reizi gadā, braucam uz Turciju, kamēr citi sauļojas, mēs jau no septiņiem rītā pieveicam 18 bedrītes un 12 kilometrus. Nedēļas nogales paiet vīra dzimtajā pusē Smiltenē. Un tur es staigāju ar nūjām pa mežu,” par atpūtu stāsta daktere Māra.

Pārsteidzoši, bet neviens no trim dēliem nav izvēlējies ārsta profesiju – jau no bērnības viņi redzēja, cik tas ir grūts darbs, ko nozīmē nakts dežūras. Viens dēls aizraujas ar burāšanu, otrs ir advokāts, jaunākais nodarbojas ar metālapstrādi.

“Man gribējās, lai viņi ir ārsti. Diemžēl tā nenotika. Bet es redzu daudzus jaunus cilvēkus, no kuriem iznāks izcili ārsti. Viņi ļoti labi operē, ir strādīgi. Mani pārsteidz tikai viena lieta: agrāk, kad biju internatūrā, es darīju pilnīgi visu, ko lūdza vecākie kolēģi. Ja vajadzēja dežurēt – dežurēju, vajadzēja strādāt vairāk – strādāju. Mūsdienās jaunie ārsti patiesībā nevēlas apgrūtināt savu dzīvi. Viņiem beidzas darba laiks, viņi pieceļas un dodas mājās. Ja ir smags pacients, viņi mēģina to nodot citam. Bet strādāt par ārstu tagad ir daudz grūtāk nekā kādreiz. Diemžēl tiesības ir tikai pacientiem, ārsti ir tikai “pakalpojumu sniedzēji”. Un tas ir skumji! ” rezumē ārste.


Šā gada nogalē oftalmoloģei ķirurģei, Rīgas 1.slimnīcas Oftalmoloģijas nodaļas vadītājai Mārai Briedei Latvijas Ārstu biedrība valde piešķīrusi Goda biedra statusu. Goda biedra statusa piešķiršana ir cieņas un atzinības apliecinājums izcilākiem kolēģiem, kuri krietni sekmējuši medicīnas un veselības aprūpes virzību.

Dr. Mārai Briedei piešķirta arī Rīgas domes balva par ilgstošu darbu Rīgas pilsētas pašvaldības veselības aprūpes nozarē, par mūža ieguldījumu sistēmas attīstībā.