“Jaunais rīdzinieks” Zahars: “Pēc Maskavas Rīgā es jūtos kā atvaļinājumā visa gada garumā”

2. Jūlijs

“Latvijas galvaspilsētā ir milzīgs potenciāls radošo industriju attīstībai,” pārliecināts ir Zahars, tāpēc kulturālo Sanktpēterburgu un trokšņaino Maskavu nomainījis pret mājīgo Rīgu. Par to, kāpēc tieši Rīga, kāpēc šī pilsēta šķiet kā atvaļinājums visa gada garumā, kā latviešu valodas apguve sākusies ar vārdu “vista” un kurš latviešu nacionālais ēdiens ir visgardākais, “jaunais rīdzinieks” pastāstīja riga.lv žurnālistiem.


  • Zahars Bogdalovs, 34 gadi
  • Dzimtā pilsēta: Sanktpēterburga (Krievija)
  • Nodarbošanās: grafiskais dizaineris
  • Uz Rīgu pārcēlies: pirms 8 gadiem
  • Pirmais vārds latviešu valodā, ko iemācījies: vista

Par pārcelšanos

Es pats esmu no kultūras galvaspilsētas Sanktpēterburgas, taču uz Rīgu es pārcēlos jau no mazāk kulturālās Maskavas, kur nodzīvoju sešus gadus. Stāsts par pārcelšanos nav ikdienišķs: mana sieva ir Latvijas pilsone, bet, lai Maskavā citas valsts pilsonis iegūtu uzturēšanās atļauju, ir nepieciešami dzelzs nervi un kā minimums pāris lieki savas dzīves gadi, kurus nav žēl iztērēt visu šo dokumentu apstrādāšanai. Tāpēc mēs nolēmām, ka vieglāk būtu pārcelties uz dzīvi Latvijā, nekā cīnīties ar Krievijas varas iestādēm. Rīgā uzturēšanās atļauju mums noformēji burtiski pusotra mēneša laikā.

Es vienmēr saku, ka pēc Maskavas Rīgā es jūtos kā atvaļinājumā visa gada garumā. Šeit ir maz cilvēku, ir ievērojami daudz vairāk personīgās telpas, visās iestādēs ir pietiekami patīkams serviss, ja runājam par apkalpošanas sfēru. Tāpat galvaspilsētā norit ļoti daudz kultūras un izklaidējošie pasākumi. Starp citu, Rīgas arhitektūra ir līdzīga tai, kas sastopama Sanktpēterburgā, tāpēc reizēm rodas sajūta, ka nekur tālu no dzimtās pilsētas aizbraucis neesmu.

Foto: No personīgā arhīva

Par latviešu valodu

Ierodoties Rīgā, man nebija problēmu ar saziņu – šeit visnotaļ mierīgi var izdzīvot ar divu valodu zināšanām: krievu un angļu. Taču es uzskatu, ka ir jāzina savas mītnes valsts valoda, tāpēc devos uz latviešu valodas kursiem un nokārtoju eksāmenu, lai iegūtu B1 kategoriju.

Man nav problēmu saprast valodu, taču praksē viss ir ļoti citādi. Normāli parunāt latviski es nevaru, un, kad cilvēki to saprot, viņi sāk ar mani runāt krieviski vai angliski. Tāpēc kāda gan ir motivācija uzlabot savas saziņas prasmes valsts valodā?

Starp citu, pirmais latviešu valodas vārds, ko es iemācījos, bija vista. Tas tikai tāpēc, ka tikko bija iznākusi operētājsistēma Windows Vista un tad visa pasaule uzzināja par šī vārda tulkojumu no latviešu valodas.

Foto: No personīgā arhīva

Par latviešu nacionālo virtuvi

Runājot par vistām: Latvijā ir brīnišķīga nacionālā virtuve! Man garšo pelēkie zirņi, jebkas, kam pievienoti rabarberi – tas latviešiem ir ļoti tipiski. Un vēl tradicionālie Līgo svētki. Tas ir lielisks pasākums: ēst sieru ar ķimenēm, dzert kvasu, palikt nomodā līdz pašai rītausmai un apdomāt vēlmi pārlēkt pāri ugunskuram.

Par kultūras atšķirībām

Uz Rīgu pārcēlos ar domu, ka latvieši un krievi ir divu pilnīgi dažādu kultūru pārstāvji, taču patiesībā tā nemaz nav. Mums ir vienādi kultūrkodi, identiska pasaules uztveres un mērķu paradigma, mēs domājam vienās kategorijās. Pamēģiniet parunāt, piemēram, ar francūžiem, un jūs sapratīsiet, kas ir kultūras nesaderība.

Par savu biznesu Rīgā

Pēc izglītības esmu žurnālists, bet strādāju kā dizaineris. No Sanktpēterburgas uz Maskavu es pārcēlos strādāt uz Artemija Ļebedeva studiju. Pēc tam strādāju vēl vairākos uzņēmumos, dažos no tiem pat biju biznesa partneris. Kad pārcēlos uz Rīgu, tad ar sievu, kura, starp citu, arī ir dizainere, atvēru savu dizaina studiju. Sākumā turpināju strādāt lielākoties tikai ar krievu klientiem, taču ar laiku pārorientējos arī uz vietējiem klientiem, un nav radušās nekādas problēmas.

Pastāv viedoklis, ka Rīgā nekas nenotiek, tāpēc arī nav cilvēku, ar kuriem strādāt. Tā nav taisnība! Latvijas tirgū pastāvīgi ienāk jauni uzņēmumi, tiek atvērtas kafejnīcas, veikali, restorāni… Viss attīstās! Pilnīgi ērti ir iespējams dzīvot ērtajos Rīgas apstākļos un strādāt pasaules mērogā. 

Latvijas galvaspilsētai ir milzīgs potenciāls radošo industriju attīstībai, to visu tikai nepieciešams sistematizēt un ievirzīt pareizajā gultnē. Vienīgais, ar ko es tiešām esmu neapmierināts, ir valodu barjera. Es nevaru savā uzņēmumā darbā iekārtot augsti kvalificētu menedžeri no ārvalstīm, jo viņš nepārvalda latviešu valodu augstākajā līmenī, kā to pieprasa Latvijas likumdošana. Latvija ar diviem miljoniem iedzīvotāju nav spējīga radīt nepieciešamo profesionāļu daudzumu, bet stingrāki valodas ierobežojumi atņem valstij attīstības potenciālu dažādu jomu profesionāļu ziņā.

Foto: No personīgā arhīva

Par dizainu

Parasti jebkura dizaina pamatā ir kāds tirdzniecības rakstura stāsts. Ir mērķis: pārdot vai popularizēt kādu noteiktu produktu, pakalpojumu… Attiecīgi, ir svarīgi saprast sava patērētāja koordinātu sistēmu un piemeklēt klientam individuālu “atslēgu”. Universāla pieeja visiem nozīmē slinkumu un neprofesionalitāti. Manā skatījumā mūsdienu dizaineru problēma ir tāda, ka viņi cenšas no jauna izgudrot formu, nesaprotot, kāpēc tā vispār sākotnēji radīta. No sērijas: “O, spāņi uzzīmējuši skaistu kvadrātiņu. Mēs arī uzzīmēsim kvadrātiņu. Un nav svarīgi, ka mums jāpārdod autobuss, ja spāņiem ir kvadrātiņš, tad arī mums nepieciešama tieši šī ģeometriskā figūra”.

Foto: No personīgā arhīva

Jebkuras jomas speciālistam vienmēr ir jāskatās uz visu, jāpēta, kas notiek profesijā, kādas tehnoloģijas tiek ieviestas un kas pašlaik ir aktuāli. Kā reiz teica Pablo Pikaso: “Labi mākslinieki kopē, lieli mākslinieki zog”. Un tā tas arī ir. Attīstīšanās, par pamatu ņemot kaut ko labāku, nav nekas tāds, no kā kaunēties. Uz tā balstās visa industrija.