“Jaunā rīdziniece” Natālija: uz Rīgu mani atveda mīlestība

20. Aprīlis

Mēs turpinām rubriku “Jaunie rīdzinieki”, kurā pastāstām par cilvēkiem, kuri, pārvācoties uz Rīgu, ir spējuši mūsu galvaspilsētā izveidot savas otrās mājas. Šoreiz mēs parunājām ar Natāliju – šī 24 gadus vecā meitene no Ņižņijnovgorodas ir dzīvojusi vairākās Eiropas pilsētās, vadīt vērienīgus iepirkumus starptautiskā uzņēmumā un beigu beigās apmesties Rīgā un nodarboties ar to, kas viņai patīk visvairāk.


Natālija Kudrjava, 24 gadi

  • Dzimtā pilsēta: Ņižņijnovgoroda (Krievija)
  • Nodarbošanās: tulks, fitnesa trenere
  • Rīgā ieradās: pirms gada
  • Pirmā frāze latviešu valodā, kuru iemācījusies: “Uzmanību, durvis aizveras”

Foto: No personīgā arhīva

Par pārcelšanos

Nevar neiemīlēt pilsētu, ja pārcelšanās iemesls ir saistīts ar mīļoto cilvēku. Tas ir mans gadījums. Esmu precējusies ar rīdzinieku, bet mēs iepazināmies Krievijā – viņš sagaidīja, kamēr pabeigšu universitāti un mēs divatā pārvācāmies uz Rīgu, jo sapratām, ka Ņižņijnovgorodā mums nav, ko “tvarstīt”.

Maijā būs gads, kopš mēs esam apmetušies šeit, un pa šo laiku es esmu pārdzīvojusi trīs adaptācijas etapus, pielāgojoties jaunai kultūrai – tāpat, kā ir ar laulības dzīvi.

Pirmais etaps ilga nedaudz vairāk kā pusgadu un tas izpaudās kā akls apbrīns. Man patika viss! Es biju gatava apraudāties burtiski no visa, kas man bija apkārt – skaisti cilvēki, gardas bulciņas, jūra pāris vilciena staciju attālumā… Zāle šķita zaļāka, debesis – gaišākas, cilvēki – laipnāki. Pārvācoties uzreiz krita acīs, ka dzīves līmenis šeit ir daudz augstāks, kā manā dzimtajā pilsētā. Pirmkārt, labvēlīgi klimatiskie apstākļi. Otrkārt – Rīga ir labiekārtota un sakopta. Pēc tam sākās otrais adaptācijas etaps, kad man riebās pilnīgi viss! Pilnīgi! Mani nokaitināja, kad manos treniņos bija maz cilvēku, mani kaitināja, kad cilvēku bija daudz! Šis adaptācijas etaps ilga mēnesi – pusotru, pēc tam iestājās harmonija. Es sāku objektīvi novērtēt situāciju, sāku aizdomāties par to, kā es varu būt šeit noderīga. Citiem vārdiem sakot, emocijas nomainīja veselais saprāts.

Foto: No personīgā arhīva

Par latviešu valodu

Tikko es pārcēlos uz Rīgu, nospraudu sev konkrētu mērķi – apgūt fitnesa formātu latviešu valodā. Uzrakstīju savu treniņu aprakstu, ar tulka palīdzību to pārtulkoju latviešu valodā un vienkārši sāku mācīties. Tas bija tāds izdzīvošanas līmenis, jo darbs man bija ļoti nepieciešams. Kad standarta frāzes jau plus mīnus raisījās bez aizķeršanās, radās jautājums par to, ka jārunā ar latviski runājošajiem klientiem viņu dzimtajā valodā. Tad es rokās ņēmu sarunvalodas vārdnīcu un sāku mācīties. Pēc mēneša es jau varēju sarunāties par noteiktām tēmām, kaut nedaudz uzturēt sarunu.

Protams, valodas apguve ir ilgstošs process, kas pieprasa ikdienas praksi. Pašlaik es esmu apguvusi latviešu valodas pamatus, tāpēc, ja kāds man jautās par vāciešu un austriešu politiskajām attiecībām vai par to, kā bavāriešu dialekts atšķiras no Ziemeļvācijas dialekta, būšu kā atdūrusies pret sienu un diez vai varēšu kaut ko izdvest latviešu valodā.

Foto: No personīgā arhīva

Par Rīgu

Rīga ir unikāla pilsēta! Tā ir attīstīta infrastruktūra, kas ir vērsta uz ekoloģiju. Nevar neatzīmēt pilsētas sakoptību. Vienmēr, kad dzirdu neapmierinātus rīdziniekus, kas sūdzas par nepieciešamās infrastruktūras trūkumu Rīgā, man gribas viņiem parādīt, kā pašlaik izskatās tā pati Ņižņijnovgoroda vai citas provinciālās pilsētas. Es domāju, ka pēc šāda kontrasta viņi sāks vairāk cienīt savu mājīgo Vērmanes dārzu un labiekārtoto Vecrīgu. Rīgā mani nepamet sajūta, ka par pilsētu rūpējas, tāpēc arī man gribas darīt kaut ko noderīgu vietai, kurā es dzīvoju. Ņižņijnovgorodā es varēju iziet uz ielas treniņtērpā, bet šeit katru dienu gribas saposties, tiekties uz jaunu mērķu sasniegšanu… Pēc pārcelšanās es pat sāku rakstīt savu blogu, tik ļoti Rīga mani ir iedvesmojusi!

Foto: No personīgā arhīva

Par rīdziniekiem

Manā skatījumā rīdzinieki ir daudz atvērtāki cilvēki, kā manas dzimtās pilsētas iedzīvotāji un krievi kopumā. Visi šie stereotipi par to, ka krievi ir dāsnas dvēseles. Jā, protams! Viņi tev uzkāps uz kājas, pat neatvainosies, un pēc tam vēl autobusa durvīs iespiedīs. Savukārt Rīgā es aizeju uz savu piemājas veikalu un zinu, ka pirmajā kasē sēž Zaiga, otrajā – Dace. Viņas man uzsmaida, jo jau zina, pēc kādiem produktiem es esmu atnākusi. Es smaidu pretī – un viss, enerģijas apmaiņa ir notikusi!

Un vēl rīdzinieki ir vienkārši domājoši cilvēki. Viņi necenšas izpušķot vai noslēpt… tāpēc reklāma nav viņu stiprā puse. Lai tas nebūtu nepamatots apgalvojums – vietējā mārketinga piemērs no skaistumkopšanas līdzekļa reklāmas: “Man ir tik bāla matu krāsa, tāpēc es nopirku krāsu X. Tā padara manu matu krāsu bagātīgu un spilgtu.” Pauze. “Skaisti!”. Un tas “skaisti” ir vislabākais pārdošanas arguments, kuru jebkad esmu dzirdējusi (smaida).

Foto: No personīgā arhīva

Par dzimteni

Kad man notrulinās kaifs no dzīves Rīgā, es nopērku biļeti uz mājām, lai apciemotu radus. Cilvēki Ņižņijnovgorodā staigā kā pingvīni, it kā starp ceļiem būtu ielikta ola – man kā fitnesa trenerei tas uzreiz krīt acīs. Bet pēc trīs pavadītām dienām dzimtenē, mani viss sāk tracināt, jo enerģētika šajā pilsētā nogurdina: cilvēki tur ir aprobežoti un sarkastiski… Es nenožēloju, ka esmu pārcēlusies uz Rīgu – šeit es jūtos mierīgi. Manuprāt ir ļoti svarīgi atrast savai enerģētikai piemērotu pilsētu. Tā kā es esmu emocionāla un ugunīga, tad mierīgā un nesteidzīgā Rīga ir tieši tas, kas man ir nepieciešams. Šeit neviens tik ļoti nesteidzas dzīvot, ka kasieres veikalā, ņemot tavas preces, pagūst padalīties viena ar otru, kā viņu bērniem klājas bērnudārzā.

Vienīgais, pēc kā es no savas “iepriekšējās dzīves” ilgojos, ir vecmāmiņas tautas medicīna.

Kad es saslimstu, es vēlos, lai pie manis ierastos vecmāmiņa, kas ar lielu šļirci iztīrītu manu degunu ar joda un sodas šķīdumu, iedotu man karstu pienu ar sīpoliem un “saldajā ēdienā” – sālītu rudzu maizi ar mājas sviestu un ķiplokiem. Kaut gan, ja kaut kas tāds patiešām notiktu, mans vīrs tajā pašā brīdi iesniegtu šķiršanos un nākamajā dienā deportētu mani uz Krieviju (smejas).


Vieta Rīgā...

  • … kas noteikti jāapmeklē – restorāns Lido ar lielajām vējdzirnavām
  • … gardām vakariņām – Kalnciema kvartāls
  • … lai “pakutinātu” nervus – Rīgas dzelzceļa stacija
  • … lai atrastu otro pusīti – katru dienu jābrauc ar vienu un to pašu autobusu
  • … lai nodarbotos ar sportu - Mežaparks