Rīgas gaiļi

Pašām senākajām Rīgas baznīcām – Doma baznīcai, Sv.Pētera, Sv.Jāņa un Sv.Jēkaba baznīcai – torņa galu nerotā vis krusts, bet gan gailis. Saskaņā ar kristiešu tradīcijām, gailis modri sargā no visa ļauna un ar savu rīta dziesmu spēj aizbiedēt nelabo. Laiks pirms gaiļa dziesmas savukārt ir ļaunuma pilns, un Jēzus pareģojis mācekļiem: “Pirms gailis trešo reizi dziedās, jūs mani trīsreiz aizliegsiet”. Tāpēc gailis jāpaceļ pēc iespējas augstāk, lai viņa balsi tālāk dzirdētu.

Vēl pastāv versija, ka gailis torņa galā arī tīri praktiski spējis palīdzēt cilvēkam, jo kalpojis par vējrādītāju. Rīgai kā ostas pilsētai tas bijis sevišķi svarīgi, jo buru kuģiem vēja virziens nozīmē daudz. Tāpēc visas Daugavai tuvākās baznīcas rotā gaiļi.

Ir arī leģenda, kurā savu (gan ne galveno) lomu spēlē baznīcas gailis. Tradīcija esot prasījusi, kārtējo reizi atjaunojot nelaimju apsēsto Sv.Pētera baznīcas torni, galvenajam būvmeistaram, darbus beidzot, uzsēsties gailim mugurā, iztukšot glāzi vīna un nomest to zemē. Cik druskās trauks sašķīdīšot, tik gadus tornis stāvēšot. Tā nu 1746. gadā būvmeistars Johans Vilberns nosviedis iztukšoto vīna biķeri, un liels bijis pilsētnieku izbīlis, kad tas iekritis garām braucošā siena vezumā un nav saplīsis nemaz – tātad jau drīz tornis sagrūs. Tomēr pierādījies, ka nevajg ticēt māņiem – tornis nostāvēja veselus 200 gadus līdz otrajam pasaules karam, kad tas līdz ar baznīcu nodega 1941. gada 29. jūnijā – tieši Sv.Pētera dienā.

Savukārt 1970. gadā, arhitektam nometot šampanieša glāzi no atjaunotā torņa gaiļa muguras, tā sašķīdusi neizskaitāmos putekļos.