Sadzīve

Visos laikos Rīgas sadzīves kārtību noteica rātes pieņemtie norādījumi, tomēr ne vienmēr rīdzinieki tiem pakļāvās bez ierunām. Pareizāk sakot, viņi necēla traci, bet turpināja darīt pa savam. Spilgts piemērs ir rātes vairākkārt izdotie norādījumi par atkritumu nemešanu Rīdzenē. Rīdzinieki vienkārši turpināja visu nevajadzīgo sviest upē, un rezultātā tās vairs nav. Līdz 1743.gadam, kad pie Rīgas namu sienām piestiprina lukturus ar svecēm, bija spēkā aizliegums gājējiem, krēslai iestājoties, atrasties uz ielas bez rokas laternām. Tomēr rīdzinieki, kā stāsta, esot nēsājuši laternas neaizdedzinātas. 1818. gadā Rīgā izbūvēja pirmās ķieģeļu ietves, bet rīdzinieki pa vecam paradumam turpināja staigāt pa ielas vidu. Un kur nu vēl rīkojumi par ģērbšanos! Rīgas rāte ik pa laikam atjaunoja “Drēbju un viesību noteikumus”, kas bija spēkā līdz 18. gs. Tie noteica, kā jāģērbjas atsevišķu kārtu pārstāvjiem. Tomēr vairāki ceļotāji savos aprakstos minējuši, ka uz ielas dienestmeitas un ķēkšas nevarot atšķirt no kundzenēm. Savukārt Mazās ģildes locekļi 18. gs. no Krievijas valdības izcīnīja, ka viņu laulātās draudzenes un meitas tiek sauktas par kundzēm un jaunkundzēm, līdz ar to tiekot vaļā no aizlieguma krāšņi ģērbties.

Liela problēma rīdzinieku sadzīvē bijusi arī dzeramā ūdens ieguve. Viduslaikos ūdeni ņēma no Daugavas, vēlāk no akām un, parādoties sūkņiem, - arī no pazemes urbumiem. Pirmās "ūdensskunstes" autors bija pilsētas būvmeistars R. Bindešū 17. gs. Pilsētas akas bija ļaužu, it īpaši ceļinieku, un zirgu pajūgu, iecienītas pulcēšanās vietas. Rīgā vēl 19. gs. Brīvības ielā pie tagadējās Tallinas ielas pastāvēja t.s. lielais pumpis. Tā bija Pēterburgas Ārrīgas ārējā robeža, vieta, kur beidzās pilsēta. Pilsētas centralizētai apgādei ar kvalitatīvu dzeramo ūdeni izšķiroša nozīme bija ziemeļos no Rīgas Baltezera apkārtnē atklātajiem pazemes ūdeņiem, kuru ieguvi sāka 1904. g. Tagad vecajā 19. gs. celtajā sūkņu mājā iekārtots Rīgas ūdensvada muzejs. Ūdens spiediena nodrošināšanai pilsētas ūdensvada tīklā bija nepieciešami ūdenstorņi. Šodien šīs būves, labi saredzamas Rīgas ainavā, iezīmē pilsētas centra robežas un laikam ir paši pievilcīgākie pilsētas komunālās saimniecības elementi. Divi no ūdenstorņiem, paši vecākie (1896. - 1897.), atrodas Matīsa ielas galā aiz dzelzceļa loka, kas ir pilsētas centra robeža.

Pilsētai augot arvien lielākai, aktuālas kļuva pārvietošanās un sazināšanās problēmas. 19. gs. vidus raksturojas ar pilsētas transporta un sakaru attīstību. Pirmais pilsētas komunālais transports bija omnibuss, kas sāka kursēt 1852. g. Tā maršruts bija no rātsnama līdz lielajam pumpim, kas atradās tagadējās Jaunās Sv. Ģertrūdes baznīcas vietā. Omnibusa vagoni bija zilā krāsā ar dzeltenu svītru vidū, pie logiem sarkani aizkari, un vagona iekšpusi apgaismoja laterna. Uz viena sāna uzraksts vācu, uz otra  krievu valodā. Vadītājam bija gaišzila uniforma, un viņš vadīja zirgus, sēdēdams uz augstas bukas. Ap vienu roku viņam bija apsieta stipra aukla, un, ja to konduktors paraustīja, tas nozīmēja signālu. Omnibuss pastāvēja līdz 1882. g., kad to nomainīja zirgu tramvajs, kas savukārt 1901. g. “kapitulēja” elektriskajam ielu dzelzceļam.

Pirmā tramvaja līnija gāja pa Aleksandra (tagad Brīvības) bulvāri. Tā paša gada rudenī atklāja vēl piecas tramvaja līnijas, kas veda no centra uz Bruņinieku ielu, Pāvila baznīcu, Maskavas priekšpilsētu, Lielajiem kapiem un Ķeizardārzu. 1913. gadā Rīgā bija 8 tramvaja līnijās 47,2 km kopgarumā. Pašreiz vasaras periodā viens no šā laika trmavaja vagoniem, restaurēts un glīti saposts, vizina tūristus uz Mežaparku.

Rīgā 1852. g. parādījās elektromagnētiskais telegrāfs, kas savienoja Rīgu ar Bolderāju. Tas bija pirmā tāda veida ierīce visā toreizējā Krievijas impērijā. Tā bija Rīgas biržas iniciatīva, jo mākleri vēlējās pirmie saņemt ziņas par ostā ienākošajiem kuģiem. Līniju telegrāfista Bredenšeja vadībā iekārtoja Berlīnes firma “Siemens - Halske”. Pirmo telefona centrāli Rīgā nodibināja 1882. g., un gadu vēlāk telefona tīklā iekļāvās arī Bolderāja un Mīlgrāvis. 1900. g. Rīgā bija 1202 privāti telefona abonenti, 1928. g. tika izveidota tālsakaru telefona centrāle, un 1940. g. bija jau gandrīz trīsdesmit tūkstoši abonentu.