Rīgas rāte

13.-20.gs.

Jau 1210. gadā rakstos minēti Rīgas vecākie, kas pārstāvējuši pilsētas iedzīvotājus. Nav zināms, kad tika izveidota pirmā rāte, bet 1225. gadā Rīgas līgumu slēgšanā piedalījušies rātes locekļi.

13. gs. rāte pārvaldīja pilsētu un darbojās kā likumdevēja iestāde, bet 14. gs. - arī kā tiesu instance. Rāte vienlaikus pārzināja pilsētas aizsardzības jautājumus, uzlika nodokļus, pārstāvēja rīdzinieku intereses ārpolitikā, slēdza līgumus un nozīmēja sūtņus. Tomēr pilsētai svarīgu un ārkārtēju jautājumu izlemšanā lielu lomu joprojām saglabāja Rīgas pilsoņu sapulce - komūna. 13. gs. 1. pusē rātskungus ievēlēja uz vienu gadu, bet gadsimta beigās jau pati rāte ievēlēja sava amata pēctečus. Rātskunga amats faktiski kļuva par mūža amatu.

Pēc Rīgas pakļaušanas Polijas un Lietuvas karalim Stefanam Batorijam (1581) rātes tiesības tika ierobežotas.

16. gs. beigās saasinājās nesaskaņas starp Rīgas rāti un ģildēm par pilsētas pārvaldes tiesībām. Tas sasniedza kulmināciju t.s. Kalendāra nemieros (1584-1589), tomēr rātei izdevās paturēt virsroku. Nesaskaņas atkal uzliesmoja 17. gs. pirmajā pusē, kad, Rīgai atrodoties Zviedrijas pakļautībā, ģildēm izdevās iegūt tās atbalstu.

Nonākot Krievijas impērijas pārziņā (1710), Rīga kļuva par guberņas, pēc 1783. gada reformas – Rīgas vietniecības administratīvo centru, ko pārvaldīja ģenerālgubernators. Tomēr arī vācu muižniecības intereses pārstāvošā rāte centās saglabāt savu ietekmi Rīgā, kas tai ar mainīgām sekmēm izdevās līdz 1889. gadam. 1870. gadā Krievijā notika pilsētu pārvaldes reforma, kas 1877. gadā sasniedza arī Rīgu. Tika izveidota pilsētas dome, pilsētas valde un ievēlēts pilsētas galva.

Neatkarīgās Latvijas Republikas (1918-1940) laikā Rīga tika oficiāli atzīta par Latvijas galvaspilsētu (1931), to pārvaldīja pilsētas dome, pēc 1934. gada apvērsuma – Ministru kabineta iecelts pilsētas galva.

Pēc padomju okupācijas 1940. gadā Rīgas pārvalde tika reorganizēta. Izveidoja pagaidu Izpildu komiteju, 1941. gadā pilsētu sadalīja sešos rajonos, lai atvieglotu policejisko uzraudzību un nacionalizēto īpašumu apsaimniekošanu. Šāda struktūra tika saglabāta arī pēc Otrā pasaules kara, ar laiku mainot rajonu skaitu un robežas. Rīgu pārvaldīja darbaļaužu (no 1977. gada - tautas) deputātu padome, ko ievēlēja reizi divos (no 1979. gada – 2,5) gados. Padome savukārt ievēlēja izpildkomiteju. Realitātē tās bija formālas procedūras un pilsētas pārvaldē tika īstenoti totalitārā režīma vadošo orgānu inspirēti lēmumi.